PIKC "Ventspils tehnikums" pasniedzējs un zemnieku saimniecības Ēmužas īpašnieks Aivars Varņeckis pazīstams ne tikai Kurzemē. Viņa gatavotos ēdienus baudījuši tūkstoši Limbažos, Madonā, Rīgā, Mālpilī un citviet Latvijā, kur klāti banketu galdi un apkalpoti Siera svētku dalībnieki. Aivars ir gan zemnieks, gan pavārs, gan uzņēmējs. Viņš ir saimnieks sev piederošajā viesu mājā Ēmužas. Daudziem nav darba, bet Aivars plāno, kā visu paspēt. Patiesībā to iespējams paveikt tad, ja ir spēcīga komanda. Aivaram palīgi ir sieva Ilona, dēls Nauris, vedekliņa Agnese, meita Kristīne, znots Mārtiņš, mazdēliņi Eduards un Ralfs. Deviņdesmito gadu sākumā Aivars Varņeckis pabeidza Ventspils arodvidusskolu. Toreiz viņam bija iespēja stažēties Čehoslovākijā, un tur apgūtās prasmes bijušas viens no veiksmes pamatiem. Es iepazinu sabiedriskās ēdināšanas modeli, pēc kura vados joprojām ēdienu gatavošanā. Izmantoju Latvijā audzētos produktus, ievērojot sezonu, ceļu godā tradicionālās receptes un ēdienu gatavošanas metodes. Bet ar to vien nepietiek. Ir vajadzīga augsta sniegto pakalpojumu kvalitāte, radoša dzirksts, zināšanu papildināšana, stāsta Aivars. Latvijas tīrumos, kūtīs, dārzos, upēs, ezeros un mežos izaug gandrīz viss vajadzīgais tālredzīga šefpavāra daudzpusīgai ēdienkartei. Aivara ceptie sivēni un lielie šķiņķi, pildītās līdakas un karpas, izteiksmīgās dārzeņu salātu bļodas, kārdinošās kūkas ir apliecinājums gan vienkāršībai, gan pamatīgumam piedāvātais ēdiens ir veselīgs un garšīgs.
Jā, Aivars katru gadu arī pats veido lielus uzkrājumus ziemai.
Nauda neaug kokos, tāpēc ir svarīgi izmantot lauku doto un novākt, un tie ir zaļumi un dārzeņi. Tie ļauj ieekonomēt līdzekļus, bet vislielākā artava tiek veselībai. Svaigi lapu salāti, dilles, loki, redīsi, gurķi, tomāti, bietes, burkāni, sīpoli, ķiploki, kabači, puķkāposti, kāposti kā no dobes, tā tūlīt uz galda vai katlā. Man patīk arī marinēt un sālīt visdažādākos dārzeņus, - tas nāk līdzi no bērnības, kad redzēju, kā to darīja vecāmāte. Pagrabs bija piepildīts ar kartupeļiem, burkāniem un muciņām un burciņām kā lauku mājās. Ēdām vienkārši, taču sātīgi, garšīgi un veselīgi.
Vēl atmiņā, kā vecāmāte biešu zupu vārīja. Rudenī, kad no lauka novāktas bietes, tās sarīvēja, lika māla podiņā un turēja uz silta krāsns mūrīša, lai ieskābst: bez etiķa vai citronskābes, nevis kā mūsdienās, kad dabisko lietu kārtību paātrina cilvēki.
Esmu savācis tūkstošiem recepšu par produktu gatavošanu un izmantošanu. Tās radoši papildinu un pārveidoju, jo pilnīgi jaunu divriteni nevar izgudrot, stāsta Aivars.
Viņš atceras, kā, par pavāru mācoties, pats savām rokām jaucis iejavu, abrā mīcījis mīklu un īstā maizes krāsnī cepis kārtīgu rupjmaizi kādās lauku mājās Dundagas pusē... Atceras un smaida: gribot samūrēt krāsni un atkal atsākt cept maizi. Diemžēl diennaktī esot tikai 24 stundas, tāpēc šī iecere atlikta uz nākotni.