Atceros, kā ar Māri Astiču iepazinos. Tas bija sen
Mani saistīja, ka Māris ir no Latgales. Viņš arvien atkārtoja: kamēr esmu jauns, visur jāpiedalās, jāizmanto katra iespēja, un Siera klubs to izmantoja: daudz un bieži organizējām seminārus, kurus lieliski vadīja Māris: semināros popularizējām sierus, un Māris tos lika ēdienos, - tapa jaunas receptes. Māris vienmēr bija gatavs. Nekad neko neatteica, laiku sakārtoja tā, ka varējām braukt uz jebkuru Latvijas malu un vadīt meistarklases. Īpaši viņam patika doties uz Latgali, bijām Daugavpilī, Rēzeknē, Preiļos, Dagdā. Par viņu sāka rakstīt presē, interesējās TV. Reiz, ceļā uz Rēzekni, viņš stāstīja par savu sapni pavārskolu.
Māris Astičs jauns un pievilcīgs vīrietis, viņa plecos ir 30 gadi. Ar Māri var diskutēt par politiku, mākslu, meitenēm, par jebkuras valsts virtuvi, par kāļiem un jūras delikatesēm, par latviešu seno virtuvi un eksotiskiem ēdieniem, par augstas klases vīniem, un zosu aknām
Māris Astičs ir puisis no Latgales, no Ilūkstes novada Dvietes pagasta. No Daugavas krastiem, kur joprojām pasakaini skaistas vietas nāk pretī cita aiz citas tur Māris izauga. Vecāki skolotāji, izaudzinājuši trīs dēlus.
2006. gadā Māris Astičs saņēma pavāra diplomu. Jautāts, kāpēc tāda profesijas izvēle, viņš stāsta:
Ģimene bija liela, radu un kaimiņu daudz. Bieži svinējām svētkus. Ik reizi pie galda sēdēja vairāk nekā divdesmit cilvēki. Kopš mazām dienām palīdzēju mammai gatavot rasolu un salātus, tad sāku cept kotletes un štovēt kāpostus kā laukos pienākas, it īpaši Latgalē, kur katrā mājā valda sirsnīga viesmīlība un visiem tīk labi paēst. Joprojām atceros savu mazo nazīti, ar kuru griezu un kapāju kartupeļus, bietes, gurķus
Bet toreiz man pat sapņos nerādījās, ka pavāra darbs ir smags. Protams, ir slavas brīži, bet tie ir īsi.
Mārim ir stāstiņš par skolas laiku Dvietē, kur viņš nebūt nebijis paklausīgs skolnieks. Un kāda aizkaitināta skolotāja sacījusi: No tevis dzīvē nekas neiznāks! Tieši tie vārdi Mārim bijuši kā zibens spēriens. Neiznāks? Pierādīšu, ka iznāks! Sākās pagrieziena punkts. Māris mācījās. Ļoti daudz mācījās. Pa naktīm kodās cauri tēmām, kas skolas gados šķita nevajadzīgas. Viegli nebija.
Taču Māris neko nenožēlo, mērķtiecīgi gāja uz priekšu. Viņš Rīgā bija vairāku restorānu šefpavārs. Viņš spēj izbrīvēt laiku, lai mācītu mazāk zinošus kolēģus labprāt vada seminārus un dalās pieredzē. Pāris gadus strādāja par pasniedzēju Restorāna servisa skolā. Reiz tajā pats mācījās. Nu skola pieder Mārim Astičam. Turpat zem viena jumta ir arī restorāns FERMA - Māra īpašums. Viens no labākajiem, ja ne labākais iecienītākais restorāns Rīgā, uz kuru vērts aiziet gan gardā ēdiena, gan apkalpošanas un pārdomāti pievilcīgā interjera dēļ. Grūti izskaidrot, kāpēc, taču, atrodoties restorānā, tu aizmirsti steigu, problēmas, iestājas miers un tu atpūties
Vecākie kolēģi, kas strādājuši kopā ar Māri, atzīst, ka viņš cenšas sevi pierādīt, labā nozīmē ir godkārīgs, vienkāršs cilvēcībā un sarežģīts pavārmākslā. Jautāts, kas viņa dzīves svarīgākā daļa, atbilde skanēja šādi: Katrai mājai ir pamats, kokiem un puķēm ir saknes. Arī man ir pamats un saknes tā ir mana dzimtā puse un mana profesija.
Mārim veicas. Patiesībā veiksmi pavada un virza smags darbs. Jau kopš 16 gadu vecuma Māris ir reālists: domās nosprauž mērķi, tad dzīvo un darbojas tā, lai pie tā nokļūtu.
Māris allaž uzsver, ka viņa dzīvē liela nozīme bijusi pavāram Kasparam Jansonam, kurš radīja aizrautību un interesi par pavārmākslu, un Kaspara vēlējums bija: Strādāt priekam!
Māris lieliski orientējas produktos. Vai var likt vienlīdzības zīmi starp upes zivīm un zivjaudzētavās zvejotajām? Atšķiras brīvē dzīvojoša brieža gaļas garša no audzētavā mītošā. Un kāda smarža Dvietes zemītē ievāktajiem tomātiem un gurķiem!
Māris dievina mežu. Viņš ir gan mednieks, gan sēņotājs. Jau kopš bērnības centies brāļus un vecākus pārspēt salasīto sēņu daudzumā. Sēņojuši gan tuvumā mājām, gan ar Moskviču braukuši uz tālākiem mežiem...
Šampinjoni, trifeles, šitake, karaliskās austersēnes, enoki, melnās trompetsēnes, tās ir restorānu ēdienkartē. Bet iestājoties vietējo sēņu sezonai, Māris ar lielu labpatiku smalkās ārzemnieces aizvieto ar baravikām un gailenītēm.
Ko Māris darīs nākamgad, aiznākamgad? Strādās. Augs. Pilnveidosies. Un atkal mūs visus ar ko jaunu pārsteigs!